— Paskaties, paskaties! Re, kur tas ir! Līga pāri galdam sniedza savai draudzenei Ilzei telefonu. Ekrānā bija redzama fotogrāfija ar ezeru, kura ūdens bija tirkīzzils, ar stāvām, klinšainām malām un mazām, koka mājiņām krastā. Tas bija Zilais Ezers.
— Cik neaprakstāmi skaisti! — Ilze paņēma telefonu un pietuvināja attēlu. — Tu tiešām tur brauksi?
— Sestdien! — Līga staroja. — Iedomājies, es jau kopš bērnības sapņoju tur nokļūt. Mamma man rādīja bildes žurnālā, un es nodomāju: kaut reiz to redzētu savām acīm.
— Klausies, es labprāt brauktu tev līdzi, — Ilze atdeva telefonu. — Bet Māras kundze, mūsu priekšniece, mūs abas vienlaikus nekad neatlaidīs.
— Zinu, — Līga paslēpa telefonu priekšautā. — Tu iesi atvaļinājumā augustā, vai ne?
— Jā. — Ilze pasmaidīja. — Cik ilgi tu tur būsi?
— Desmit dienas. Ceļojums ar nakšņošanu, ekskursijām un laivām… — Līgai acis spīdēja. — Es visu gadu krāju! Katru mēnesi atliku mazliet naudas. Jānis sākumā smējās: kam tev tas Zilais Ezers, braucam uz laukiem! Bet es gribu kārtīgi atpūsties.
— Tu esi to pelnījusi, Līga, — Ilze pieskārās viņas rokai. — Godīgi. Līga pamāja ar galvu. Pēcpusdienā, kad Līga atgriezās mājās, virtuvē smaržoja pēc ceptiem kartupeļiem. Jānis sēdēja pie galda ar telefonu rokā.
— Labvakar, — viņa teica, novilkdama somu.
— Labvakar, — viņš nepacēla acis. Līga iegāja istabā un sāka kārtot somu. No virtuves atskanēja Jāņa balss: — Līga, ko tu tur dari? — Kravāju mantas ceļam.
Viņš parādījās durvīs, paskatījās uz mugursomu. — Uz kurieni tu sakrāmējies? — Jāni, mēs taču runājām! Sestdien es braucu atvaļinājumā, uz Zilo Ezeru. Tu aizmirsi? Jānis pasmaidīja. — Ak, jā. Klausies, bet man tikko mamma zvanīja. Viņai ir lielas rūpes, vajagot atpūsties.
Līga lēnām nolaida mugursomu. — Un kas tagad?
— Un viņai ir tas milzīgais dārzs, tu pati zini, — Jānis noplātīja rokas. — Tagad ir liels karstums, viss var aiziet novīst. Tomāti, gurķi, ziedi… Viss gads darba būs vējā. Lūdzu, aizbrauc un palīdzi viņai apliet dārzu, izravēt. Aizbrauc uz nedēļu, — viņš mirkli klusēja, tad nevērīgi piebilda: — Varbūt divām.
— Jāni, — Līgas balss trīcēja, — es krāju naudu šim ceļojumam veselu gadu! Man jau viss ir samaksāts! — Nu un tad? — viņš paraustīja plecus. — Atcelsi braucienu. Aizbrauksi citā reizē. Zilais Ezers nekur nepazudīs.
— Manā dzīvē viss pazūd! — Līga jautāja. — Viss, ko es vēlos sev, tiek atlikts, pārcelts, atcelts! Vienmēr! Visu dēļ, tikai ne manis pašas dēļ! Jānis apskāva viņu.
— Tu aizbrauksi citreiz. Varbūt rudenī. Būs lētāk. Mamma ir vārga, viņai vajag palīdzību. Vai tev viņas nav žēl? Tur ir arī ezers, tu varēsi iet peldēties. Gandrīz kā Zilais Ezers. Līga aizklāja seju ar rokām. Viņa zināja, ka viņš spiedīs un spiedīs. Viņa vienmēr beigās padevās.
— Labi, — viņa nočukstēja caur emocijām. — Labi. Es braukšu. Bet tas ir pēdējais reize. Jānis atviegloti uzelpoja. — Redzi, cik tu esi gudra. Es zināju, ka sapratīsi. — Viņš paņēma viņas somu. — Nu, kam tev vajadzīga šī jaka? Tur ir karsti. Ņem darba drēbes, priekšautu, gumijas zābakus dārzam.
Līga klusi skatījās, kā viņš izņem viņas mantas. Termoss — nost. Ceļvedis — nost. Silts džemperis — nost. Tā vietā vecas bikses, krekliņš ar krāsas traipu, gumijas zābaki. Naktī viņa negulēja. Viņa gulēja ar atvērtām acīm un domāja: “Kāpēc es piekritu? Kāpēc atkal piekritu?”
Notikumi dārzā
No rīta Jānis aizveda Līgu uz autoostu.
— Piezvani mammai, kad atbrauksi, — viņš teica, iedarbinot motoru. Līga stāvēja viena un skatījās, kā viņa mašīna pazūd aiz stūra. Rokās — liela soma ar darba apģērbu un smagiem gumijas zābakiem. Kabatā — telefons, kurā vēl spīdēja lapa ar ceļojumu uz Zilo Ezeru.
Viņa atvēra Zilā Ezera bildi. Tirkīzzils ūdens, bezgalīgas debesis. Sapnis, kas bija tik tuvu. Tagad tās vietā bija Bērzciems, dārzs un nedēļa kāda cita dzīves. Autobuss viņu izlaida uz ceļa pie Bērzciema. Saule sildīja, un gaiss trīcēja no karstuma. Viņa gāja pa putekļainu ceļu.
Pēc divdesmit minūtēm parādījās Lienes kundzes māja — šķībs žogs, dārzs. Lienes kundze viņu sagaidīja uz lieveņa, atbalstīdamās uz spieķa. Seja bija bāla, lakats uz galvas.
— O, Līgucīt, cik labi, ka atbrauci! — viņa apskāva vedeklu. — Man kļuva pavisam slikti. Vakarā, kad Līga bija strādājusi dārzā stundām ilgi, Lienes kundzei atnāca kaimiņiene Rūta. — Liene, kā tev iet? — viņa nolika uz galda ziedu pušķi un palūkojās uz Līgu, kura stāvēja pie plīts. — Cik labi, ka vedekla tev palīdz!
— Jā, Līga atbrauca, palīdz, — Lienes kundze sēdēja pie galda. — Malacis meitene. Rūta apsēdās un palūkojās uz Līgu ar līdzjūtību. — Ai, Līga, vai tu neesi pārāk nogurusi? Šodien tik karsta diena. — Viss kārtībā, — Līga noslaucīja rokas.
— Nu, stāsti, stāsti, — Rūta pagriezās pret Lienes kundzi. — Liene ir liela meistare organizēt palīdzību. Es tevi redzēju no rīta! Tu pati nesi spaiņus no akas un rocies dārzā ar lāpstu! Tu esi veselāka par mums visām, Liene! Tikai tev patīk izlikties vājai.
Līga apstājās ar šķīvi rokās. Lienes kundze sarauca uzacis un mazliet nosarka. — Rūta, ko tu runā? Man taču speciālists lika mierīgi atpūsties!
— Es saku taisnību, — kaimiņiene paskatījās uz Līgu. — Nedod sevi apvainot. Liene ir meistare sūdzēties, bet pati viņa varētu zirgu apsteigt. Vakarā Līga pie akas pārbaudīja telefonu. Tieši šeit bija vislabākais savienojums. Viņa atvēra Zilā Ezera ceļojuma lapu. Ar sarkanu mirgoja uzraksts: “Līdz izlidošanai atlikuši: 0 dienas.”
Viņa lēnām apsēdās uz akas malas. Viss. Gads gaidīšanas bija beidzies. Nākamajā rītā, kad Līga ravēja kartupeļus, Lienes kundze iznāca uz lieveņa. — Līga, kāpēc tik lēni? Līdz vakaram tu netiksi galā! Līga iztaisnojās, noslaucīja sviedrus no pieres. — Lienes kundze, es jau kopš sešiem rīta esmu uz kājām.
— Nu, un kas? Es tavos gados strādāju divpadsmit stundas un nesūdzējos. Mūsdienu jaunieši — uzreiz noguruši. — Esmu ļoti nogurusi, — Līga nolika spaiņus zemē.
— Nogurusi, — Lienes kundze saviebās. — Bet kurš ravēs kartupeļus? Man speciālists lika atpūsties un būt mierīgai. — Kāds miers? — Līga sajuta, ka kaut kas viņā plīst. — Es jūs dzirdēju! Rūta jūs redzēja! Jūs neesat vārga! Jums vajadzēja tikai bezmaksas palīgu!
Lienes kundze kļuva sarkana. — Kā tu ar mani runā?! Es tūlīt zvanīšu Jānim! — Ziniet ko? — Līga lēnām novilka dārza cimdus. — Ja nepatīk, lai jūsu dēls atbrauc un palīdz. Es neesmu jūsu kalpone. Viņa apgriezās un iegāja mājā. Ātri sakrāmēja savu mugursomu. Pēc desmit minūtēm viņa izgāja ārā. Lienes kundze stāvēja pie durvīm ar telefonu rokā.
— Kur tu ej? — Mājās. — Kā — mājās?! Darba ir pilnas rokas! Jānis neatļaus! Līga apstājās. — Man vienalga. Viņa aizgāja pa putekļaino ceļu uz pieturu. Iekšēji viņai bija viegli — pirmo reizi šajās dienās.
Pēc kilometra parādījās pietura. Viņa apsēdās uz soliņa un izņēma telefonu. Trīs neatbildēti zvani no Jāņa. Viņa uzrakstīja īsziņu: “Es braucu. Tavai mammai nevajadzēja palīdzību, tikai bezmaksas strādnieku. Bet man vajadzīgs mans atvaļinājums. Īstais.”
Viņa nosūtīja. Tad atvēra ceļojumu aģentūras numuru un piezvanīja. — Labvakar, esmu Līga. Vai vēl var pievienoties Zilā Ezera grupai? Vai viņi jau aizbrauca?
Meitene telefona otrā galā kaut ko pārbaudīja. — Jā, grupa ir ceļā, rīt no rīta viņi dodas tālāk. Ja jūs paspēsiet šonakt lidot, varēsiet pievienoties. Būs neliela papildu maksa par biļeti.
— Es paspēšu, — Līga teica pārliecināti. — Rezervējiet man.
Lasi vēl: Atgadījums Rīgas lielveikala kasē: kā pārdevēja reaģēja, “atpazīstot” mani un kāpēc tas visu mainīja
Dziļais sniegs
Lidostā Līga sēdēja gaidīšanas zālē. Telefons vibrēja no Jāņa zvaniem. Viņa to izslēdza. Kad lidmašīna atrauta no zemes, Līga aizvēra acis. Aizmugurē palika visa viņas vecā dzīve. Bet priekšā bija kaut kas jauns. Kaut kas viņas pašas. Pēc diennakts viņa stāvēja Zilā Ezera krastā. Ūdens spīdēja visos tirkīza toņos, vējš plīvoja matus. Līga novilka apavus un iegāja ūdenī līdz potītēm. Auksts, dzīvs ūdens.
Viņa uzņēma fotogrāfiju — ezers, kalni, viņas basās kājas ūdenī. Aizsūtīja Ilzei. Ilze atbildēja: “Līga, vai tiešām???” Līga pasmaidīja, uzrakstīja: “Esmu pie Zilā Ezera.”
Viņa nolaida telefonu un paskatījās uz ezeru. Viņa gadu gaidīja šo brīdi. Gadu krāja naudu un sapņoja. Viņa pazaudēja trīs dienas, bet nezaudēja sevi.
Līga spēra vēl vienu soli ūdenī. Aukstums kutināja pēdas, bet viņa neatkāpās. Viņa visu savu dzīvi darīja to, ko no viņas gaidīja. Bija paklausīga, klusa. Tagad viņa stāvēja šeit. Viena. Basām kājām Zilā Ezera aukstajā ūdenī. Un tā bija viņas uzvara. Maza, bet īsta.
